Grasslands

Augsne runā

Es biju šeit jau ilgi pirms tad, kad tu parādījies uz zemes. Kad tevis vairs nebūs, vai es būšu palikusi? Esmu gadiem bijusi te, ilgi, piedzīvojot pavasara spēka dunoņu, dzērvju ierašanos un došanos prom. Vasaru pēc vasaras gaiss virs manis sanēja un dūca no tauriņu un spāru spārnu vēdām, tās sakustināja silto gaisu virs zāles, un tauriņi ļāvās tā reibinošajai smaržai.

Augstu gaisā pļavas lija rāmi slīd. Viņa vēro visu – tevi, mani, sevi. Mēs neesam tikai ūdens, ainava, augi, insekti, putni. Mēs esam viens, viena būtne, viena vienība, un katrs mēs esam atkarīgi viens no otra. Bez pārējiem es būtu tikai augsne. Bez manis pārējie būtu nekurienē.

Šeit ir miers… un miers, kas nekad nav sastindzis, jo spārnu vēdu miriādes gadu gada savirpuļo enerģiju. Klusums… Tāds, ka var sadzirdēt katru čaboņu, ko rada mazo būtņu kustības. Klusums, ko savirmo tikai mazo putnu spārnu vēdas, klusums, ko pārtrauc tikai putna ieniršana mīkstajā zālē un lupīnas lapas sakustēšanās.

Kādreiz, pirms vispār kāds to var atcerēties, šie zālāji sniedzās tālāk par putna lidojumu. Tīreļi, zālāji, pļavas… Ieradās ļaudis, pamazām, tik ļoti pamazām, tas šķita tik nemanāmi, bet jau pēc laika viņu laivas, celtnes, viņu ceļi un mašīnas, un rūpnīcas un veikali… Tie atradās man apkārt, bet tie nekad neatrada mani. Es nebiju pakļauta. Es biju aizmirsta. Mani zālāji izzuda – to vietā slējās fermas, apartas un apstādītas zemes, esmu apkrauta ar saldējuma vāģiem un iedegušiem augumiem, bet – es joprojām esmu šeit.
Bet es neesmu drošībā. Ja es pazudīšu, es neatgriezīšos. Pasakiet  – vai man šeit, šodien ir vieta? Vai šeit ir vieta laika neskartai platībai? Vai sacensībā par nākotni es, rets un neskarts zemes stūris, būšu zaudējis? Pazudis? Uz mūžiem?

Šis ieraksts ir saīsinātā versija fragmentam no Chris Rose grāmatas “What Makes People Tick. The three hidden worlds of settlers, prospectors and pioneers”, 2011, 131.lpp.