Zālāju apsaimniekošana zināmā mērā ir manipulēšana ar dabisko
veģetāciju, lai sasniegtu kādus iepriekš noteiktus mērķus. Bieži vien zālāji tiek apsaimniekoti, lai uzlabotu to produktivitāti un iegūtu maksimālos to sniegtos labumus. Būtiski ir saprast sakarības starp vides faktoriem un augiem un dzīvniekiem, kas veido zālāju ekosistēmas, lai nodrošinātu pienācīgu balansu starp dabiskajām norisēm un cilvēku radītaām ietekmēm (teksta oriģinālais variants angļu valodā).
Pretēji mežiem un purviem, kuros cilvēka iejaukšanās bieži vien ir ar negatīvu ietekmi, zālāju ekosistēmas pastāvēšana Baltijas valstīs tiešā veidā ir atkarīga no savstarpējās cilvēka un dabas mijiedarbības. Pirms daudziem tūkstošiem gadu ciltis veidoja cirsmas, atbrīvojot vietu zālāju sugām mežainajos reģionos. Cilvēka intensīvā darbība bija un ir ļoti nozīmīga sugām bagātām pļavām un ganībām, lai tās “izdzīvotu” daudzu gadsimtu garumā. Līdz ar lauksaimniecības intensifikāciju apstākļi kļuvuši vēl jo nelabvēlīgāki. Samazinoties platībām, kurās izmantotas tradicionālās zālāju apsaimniekošanas metodes, daudzi vērtīgie zālāji ir pārvērsti aramzemēs, apmežoti, apbūvēti vai arī kļuvuši augu sugu nabadzīgāki. No otras puses – nomalēs esošie zālāji ir tikuši pamesti, kas savukārt noved pie aizaugšanas ar kokiem un krūmiem. Lai uzturētu dabisko zālājus, tiem ir jānodrošina pienācīga apsaimniekošana.
Ar Lumandas pašvaldības (Igaunija) pieredzi zālāju apsaimniekošanā 20 gadu garumā var iepazīties projekta ietvaros izstrādātajā publikācijā (angļu valodā).
Vēl nav neviena komentāra.