5. Ekosistēmu pakalpojuma koncepta pielietojums nozaru politikās un zemes pārvaldībā

Lejupielādējiet rokasgrāmatu kā vienu failu (PDF)

Ekosistēmu pakalpojumu koncepts piedāvā holistisku skatījumu uz mijiedarbībām starp dabu un cilvēkiem, kā arī visaptverošu ietvaru pretrunu risināšanai starp vides aizsardzības un sociālekonomiskajiem mērķiem, tādēļ tas ir atzīts kā nozīmīgs atbalsts politikas veidotājiem un lēmumu pieņēmējiem. Politikas veidotāji ir sapratuši, ka ekosistēmu pakalpojumu izmantošana vai dabu balstīti risinājumi (piem., izmantojot mitraines ūdens attīrīšanai vai plūdu ietekmes mazināšanai) var būt izmaksu ziņā efektīvāki kā pelēkā infrastruktūra (Maes et al., 2012). Turklāt ekosistēmu pieeja sniedz iespējas veikt ieguvumu un zaudējumu analīzi starp konkurējošiem zemes izmantošanas veidiem, kā arī sniedz atbalstu lēmumu pieņemšana saistībā ar plānošanas un attīstības jautājumiem, kas pārsniedz nozaru, plānošanas līmeņu un administratīvās robežas (Fürst et al. 2017).

5.1. Ekosistēmu pakalpojumu koncepta ieguldījums dažādās nozaru politikās

Politikas veidotāju interese par ekosistēmu pakalpojumu konceptu radās, kad kļuva skaidrs, ka nav sasniegts globālais mērķis novērst bioloģiskās daudzveidības samazināšanos līdz 2010. gadam. Tādējādi šo konceptu vispirms piemēroja dabas aizsardzības politikas stiprināšanai, iekļaujot Bioloģiskās daudzveidības konvencijas Stratēģiskajā plānā 2011.-2020. gadam, kā arī Eiropas Savienības Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā 2020. Taču, kā norāda Eiropas Komisija, ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas 5. rīcībā paredzētā ekosistēmu pakalpojumu kartēšana un novērtēšana ir būtiska ne tikai bioloģiskās daudzveidības mērķu īstenošanai, bet sniedz arī atbalstu citu politiku īstenošanā, t.sk. ūdens resursu apsaimniekošanā, jūras, klimata, lauksaimniecības mežsaimniecības un reģionālās attīstības politikās (Maes et al, 2014; Burkhard B. and Maes J. (Eds.), 2017) (5.1. attēls).

5.1. attēls. ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijas izvirzīto uzdevumu saistība ar citu nozaru politiku (Avots: Maes et al., 2014).

Ekosistēmu pakalpojumu kartēšanas un novērtēšanas rezultāti izmantojami arī ilgtspējīgā dabas resursu apsaimniekošanā, telpiskajā plānošanā, zaļās infrastruktūras veidošanā, kā arī vides izglītībā.

5.1.1. Dabas aizsardzības un bioloģiskās daudzveidības politika

Starptautiskajos politikas dokumentos ekosistēmu pakalpojumi pirmo reiz tika iekļauti 2010. gadā Konvencijas par bioloģisko daudzveidību līgumslēdzēju pušu konferences desmitajā sanāksmē, kurā tika pieņemts bioloģiskās daudzveidības stratēģiskais plāns laikposmam no 2011. līdz 2020. gadam. Plāns ietver tā saucamos «Aiči mērķus» (Aichi targets), kas līdzās tradicionālajiem dabas aizsardzības mērķiem aicina vairot sabiedrības ieguvumus no bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumiem. Tālāk šī pieeja tika pārņemta arī ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģijā 2020, kura izvirza mērķi uzturēt un atjaunot ekosistēmas un to sniegtos pakalpojumus, ietverot ekosistēmu pakalpojumu kartēšanu un uzskaiti kā vienu no rīcībām, kas jāīsteno katrā dalībvalstī. ES atbalsta šo politiku īstenošanu, izmantojot tās zinātnes atbalsta programmu – Apvārsnis 2020, kā arī citus finansējuma instrumentus, piemēram LIFE + programmu.

Ekosistēmu pakalpojumu kartēšana un novērtēšana, pirmkārt, uzlabo zināšanas par ekosistēmu un sniegto pakalpojumu stāvokli, kā arī palīdz pielāgot ekosistēmu atjaunošanas un apsaimniekošanas pasākumus. Ekosistēmu pakalpojumu kartēšanas rezultātus var izmantot arī aizsargājamo teritoriju plānošanā un īstenoto pasākumu ietekmju novērtēšanā. Turklāt, ekosistēmu pakalpojumu novērtējuma rezultāti ļauj skaidrot ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ieguldījumu cilvēku labklājībā, tādejādi pamatojot dabas aizsardzības pasākumu nozīmību.

5.1.2. Vides politika

Ekosistēmu pakalpojumu kartēšanas un novērtēšanas rezultāti var sniegt ieguldījumu vides politikā, novērtējot cilvēku saimnieciskās darbības radītos riskus un ietekmi uz ekosistēmu vai cilvēku veselību, kā arī plānojot risku mazināšanas vai apsaimniekošanas pasākumus.

Ekosistēmu pakalpojumi ir tieši saistīti ar šādām vides politikas jomām (Maes et al, 2014):

Ūdens resursu apsaimniekošana: ES normatīvie akti (piemēram, Ūdens struktūrdirektīva, Pazemes ūdeņu direktīva) prasa precīzu informāciju par saldūdens resursiem un kvalitāti. Ekosistēmu pakalpojumu novērtēšanas rezultāti papildinās pieejamo informāciju par saldūdens ekosistēmu stāvokli, kā arī veicinās efektīvāku ūdens resursu apsaimniekošanu. Piemēram, ekosistēmas veiktās barības vielu aiztures un saldūdens ķīmiskā stāvokļa uzturēšanas spēju kartēšana sniedz tiešu ieguldījumu upju baseinu apsaimniekošanas plānu īstenošanā.
Klimata politika: Ekosistēmām ir nozīmīga loma oglekļa piesaistē un ar to saistītā klimata izmaiņu mazināšanā, kā arī tās nodrošina pielāgošanos klimata izmaiņām. Tādēļ izstrādājot klimata pārmaiņu pielāgošanās politiku, arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta zaļās infrastruktūras risinājumiem. Vairāki vidi regulējošie pakalpojumi (piemēram, atmosfēras ķīmiskā sastāva regulēšana, hidroloģisko ciklu un ūdens plūsmu uzturēšana, erozijas kontrole) ir būtiski plānojot klimat pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās pasākumus, t.sk. katastrofu riska mazināšanu ārkārtēju laika apstākļu un plūdu gadījumā. Zaļās infrastruktūra sniedz ieguldījumu gaisa temperatūras pazemināšanā pilsētās. Savukārt pārmaiņu radītās ietekmes var tikt vērtētas saistībā ar visu kategoriju ekosistēmu pakalpojumu nodrošinājumu.
Jūras politika: jūras un piekrastes ekosistēmas sniedz dažāda veida ieguldījumu cilvēka labklājībā, t.sk. pārtiku, nodarbinātību, drošību, kā arī dzīves kvalitāti un rekreācijas iespējas. Jūras stratēģijas pamatdirektīva ir galvenais ES normatīvais akts, kas nodrošina jūras ekosistēmu aizsardzību, izvirzot mērķi līdz 2020. gadam sasnieg labu vides stāvokli visos Eiropas jurisdikcijā esošajos jūras ūdeņos. Direktīva uzliek dalībvalstīm par pienākumu novērtēt jūras ūdeņu stāvokli, kā arī piemērot ekosistēmu pieeju cilvēku darbību pārvaldībā, nodrošinot, ka šādu darbību kopējā ietekme tiek saglabāta tādā līmenī, kas ir savienojams ar laba vides stāvokļa sasniegšanu, kā arī to, lai pēc cilvēku radītām pārmaiņām netiktu apdraudēta jūras ekosistēmu spēja saglabāties, vienlaikus ļaujot ilgtspējīgi izmantot jūras sniegtos produktus un pakalpojumus. Tādejādi ar direktīvas ieviešanu saistītas vides stāvokļa novērtējums un jūras ekosistēmu un to sniegto pakalpojumu novērtējums ir savstarpēji papildinošs, ļaujot novērtēt cilvēku darbības kopējās ietekmes, kā arī īstenotās pasākumu programmas ietekmi attiecībā uz jūras laba vides stāvokļa sasniegšanu.
Piesārņojuma kontrole: Piesārņojuma izplatības kontroles pasākumus var balstīt uz vairāku vidi regulējošo pakalpojumu kartēšanas rezultātiem (piem. dzīvo organismu veiktā piesārņojuma noārdīšana jeb bioremidācija; filtrācija/uzglabāšana/akumulācija; kā arī ūdens plūsmu regulēšana ekosistēmā u.c.).

5.1.3. Lauksaimniecība un lauku attīstības politika

Lauksaimniecība un lauku attīstība ir vēl viena joma, kurā ekosistēmas pakalpojumu konceptam ir būtiska loma. Lauksaimniecība ir tieša veidā iesaistītā ekosistēmu pakalpojumu ražošanā (piem., kultūraugi cilvēku pārtikai; biomasa lopbarībai, mēslojumam vai enerģijas ražošanai; rekreācijas iespēju un ainavas uzturēšana u.c.), kā arī atkarīga no ekosistēmu pakalpojumu nodrošinājuma (piem., apputeksnēšanas, slimību un kaitēkļu kontroles, augsnes auglības uzturēšanas), vienlaicīgi radot ietekmi arī uz citu ekosistēmu pakalpojumu nodrošinājumu (piem., dzīvotņu uzturēšanu, saldūdeņu ķīmiskās kvalitātes uzturēšanu, atmosfēras ķīmiskā sastāva regulēšanu u.c.) (Burkhards B. un Maes J. (Red.), 2017). Šo pakalpojumu nodrošinājums ir tiešā veidā atkarīgs no lauksaimniecības prakses. Tie pieņemts, ka ekstensīvas lauksaimniecības sistēmas parasti ir vairāk atkarīgas no ekosistēmu pakalpojumu nodrošinājuma un rada mazāk ietekmi uz pakalpojumu nodrošinājumu salīdzinot ar intensīvo lauksaimniecību. Dažādu pakalpojumu piedāvājums, ietekme un savstarpējā atkarība, kā arī to pārvaldības iespējas atšķiras atkarībā no mēroga, piemēram, apgādes pakalpojumi galvenokārt ir saistīti ar saimniecību līmeni, savukārt dzīvotņu uzturēšana, rekreācijas iespējas un estētiskā vērtība, ūdens kvalitāte un klimata regulēšana var būt nozīmīgāki, aplūkojot apsaimniekošanas prakses ainavu vai reģionālā mērogā. Tādējādi izpratne par ekosistēmu pakalpojumu plūsmām un saistību ar dažādiem līmeņiem ir būtiska, lai efektīvi pārvaldītu lauku teritorijas un ar to saistīto ekosistēmu pakalpojumu nodrošinājumu.

Agro-ekosistēmu pakalpojumu kartēšana un novērtēšana ļauj:

vizualizēt mērogu kādā tiek nodrošināti dažādi pakalpojumi;
novērtēt ekosistēmu pakalpojumu nodrošinājumu, pieprasījumu un to savstarpējo atbilstību;
vizualizēt apsaimniekošanas prakšu pozitīvās un negatīvās ietekmes;
pielāgot apsaimniekošanas pasākumus vietas apstākļiem, tādejādi veicinot optimālu ekosistēmu pakalpojumu nodrošinājumu.

Ekosistēmu pakalpojumu kartēšana un novērtēšanas rezultāti ļauj arī formulēt lauku attīstības politikas mērķus un pasākumus, kā arī definēt atbalsta maksājumus, ņemot vērā ekosistēmu pakalpojumu nodrošinājumu. Piemēram, ekosistēmu pakalpojumu atjaunošana un saglabāšana jau ir iekļauta kā viena no ES kopējās lauksaimniecības politikas lauku attīstības pīlāra prioritātēm.

5.1.4. Meža politika

Meža ekosistēmas ir būtisks ainavas un bioloģiskās daudzveidības elements, vienlaicīgi sniedzot būtisku ieguldījumu cilvēku labklājībā. Agrāk mežsaimniecībā galvenā uzmanība tika pievērsta kokmateriālu ražošanai, taču 21. gadsimta jaunie izaicinājumi ir veicinājuši daudzfunkcionālu pieeju, kas ietver vairāku produktu un pakalpojumu nodrošinājumu, tostarp klimata regulēšanu, erozijas kontroli un hidroloģisko ciklu uzturēšanu (Luque et al. 2017). 2013. gadā publicētā “Jauna ES meža stratēģija mežiem un uz koksnes resursiem balstītai rūpniecībai”, piedāvā sistēmu, kas ietver mežu aizsardzību, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, kā arī meža ekosistēmu pakalpojumu ilgtspējīgu izmantošanu un nodrošinājumu. Stratēģija atbalsta saskaņotu un visaptverošu pieeju meža apsaimniekošanai, kas ietver: i) daudzveidīgus ieguvumus no meža ekosistēmas; ii) iekšējos un ārējos meža politikas jautājumus un iii) pilnīgu meža sniegto vērtību ķēdi. Meža ekosistēmu pakalpojumu kartēšana un uzskaite nodrošina integrētu un sistemātisku redzējumu par meža ekosistēmu, kā arī dažādu slodžu radītajām ietekmēm (Maes at al. 2014).

5.1.5. Reģionālās attīstības politika un telpiskā plānošana

Ekosistēmu pakalpojumu nodrošinājuma un pieprasījuma novērtējums, kā arī to plūsmas optimizēšanā (piemēram, plānojot zaļo infrastruktūru) var sekmēt pilsētu un reģionālo attīstību, sniedzot atbalstu lēmumu pieņemšanā par nākotnes investīcijām un attīstības projektiem, un tādejādi veicinot nodarbinātību, sabiedrības labklājību un ekonomisko izaugsmi. Turklāt ekosistēmu pakalpojumu novērtējuma rezultātu izmantošana telpiskās plānošanas procesā sniedz plašākas iespējas integrēt vides apsvērumus lēmumu pieņemšanā par zemes lietojuma veida maiņu vai apsaimniekošanas pasākumiem. Šāda pieeja jau ir izmantota vairākās ES valstīts kā atbalsts plānošanā un lēmumu pieņemšanā sākot no vietējam līdz nacionālam līmenim. Piemēram, Somijā vairāki reģionālie stratēģiskie plāni un vietēja mēroga plānošanas dokumenti ir vērsti uz ekosistēmu un to sniegto pakalpojumu atjaunošanu, vai nodrošinājuma veicināšanu. Ekosistēmu pakalpojumu kartēšana ir iekļauta arī jau uzsāktajās jūras telpiskās plānošanas iniciatīvās (piem., Latvijā un Zviedrija), lai izvērtētu gan iespējamos ieguvumus, gan arī sagaidāmās ietekmes uz jūras ekosistēmu.

Ekosistēmu pakalpojumu konceptam ir arī liels pielietojuma potenciāls ainavu plānošanā, kuras mērķis ir uzlabot, atjaunot vai veidot ainavas un ar tām saistītos pakalpojumus. Šādu pieeju demonstrē Vācijas ainavu plānošanas prakse, kurā tiek analizēta ainavas pašreizējā situācija attiecībā uz ainavas funkciju kopumu un spēju nodrošināt cilvēku vajadzības.

Ekosistēmu pakalpojumu kartēšanas un novērtēšanas rezultātu galvenās izmantošanas iespējas telpiskajā plānošanā ietver (Albert et al., 2017):

ekosistēmu pakalpojumu nodrošinājuma “karsto punktu” apzināšanu – tās ir teritorijas, kur vairāki pakalpojumi ir nodrošināti augstā līmeni (šādas teritorijas var būt jutīgas pret ietekmēm, ko varētu radīt ar zemes lietojuma veida maiņu saistīti plānošanas risinājumi, kā arī tām var būt nepieciešami īpaši aizsardzības vai apsaimniekošanas pasākumi).
plānošanas risinājumu ietekmes novērtējumu attiecībā uz ekosistēmu stāvokli un pakalpojumu nodrošinājumu (pielietojums stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējumā);
ieguvumu un zaudējumu apzināšanu, salīdzinot dažādus attīstības scenārijus;
ekosistēmu pakalpojumu nodrošinājuma un pieprasījuma telpisku salīdzinājumu (kombinējot ekosistēmu pakalpojumu izplatības kartes ar sabiedrības vērtējumu un pakalpojumu reālo izmantošanu);
atbalstu ieinteresēto pušu un lēmumu pieņēmēju iesaistīšanai plānošanas procesā, ļaujot pilnīgāk izvērtēt piedāvāto plānošanas risinājumu ieguvumus un trūkumus;
sabiedrības līdzdalības veicināšanu plānošanas risinājumu izstrādē, apkopojot vietējās zināšanas un viedokļus par sabiedrībai būtisku ekosistēmas pakalpojumu nodrošinājumu.

Tomēr jāatceras, ka veiksmīga ekosistēmu pakalpojumu pieejas integrācija telpiskās plānošanas procesā ir atkarīga no laika un finansiālajiem ierobežojumi, kā arī lietotāju un lēmumu pieņēmēju vajadzībām un intereses. Ekosistēmas pakalpojumu kartēšanas detalizētības pakāpe, pielietotās metodes un izmantotie rādītāji būs atkarīgi no konkrētā plānošanas instrumenta uzdevumiem un likumā noteiktajām prasībām. Tāpat lēmumu pieņēmēji un sabiedrība jāinformē par to cik precīzi un pārbaudīti ir novērtējuma rezultāti (jeb to nenoteiktības pakāpe).

5.2. Instrumenti un metodes ekosistēmu pakalpojumu izmantošanai lēmumu pieņemšanā

5.2.1. Tendenču analīze un dabas kapitāla uzskaite

Tendenču analīze parasti tiek izmantota politikas veidošanas procesā, nosakot politikas mērķus, kā arī politikas īstenošanas uzraudzībai un tās ietekmju novērtēšanai. Veicot attīstības tendenču analīzi dažādām ekosistēmu komponentēm un ar tām saistītiem pakalpojumiem, var labāk izprast pagātnes un pašreizējo attīstību, kā arī prognozēt iespējamo ekosistēmu attīstību nākotnē. Tādējādi tendenču analīzes rezultāti ļauj labāk izstrādāt un aprakstīt ekosistēmu attīstības nākotnes scenārijus (Guerra et al 2017).

Kā iepriekš aprakstīts, ekosistēmu pakalpojumu novērtējuma rezultāti un tendenču analīze var sniegt būtisku informāciju saistībā ar dažādu ES politiku īstenošanu, piemēram, dabas aizsardzības, klimata pārmaiņu, ūdens resursu apsaimniekošanas, jūras vides aizsardzības jomā, kā arī novērtēt to politikas nozaru ietekmi, kas balstītas uz ekosistēmu pakalpojumu izmantošanu, piemēram, lauksaimniecība, mežsaimniecība, zivsaimniecība u.c. Tomēr, lai īstenotu šādu pieeju ir nepieciešami ilglaicīgi, salīdzināmi ekosistēmu pakalpojumu novērtējuma laika rindas, kuras šobrīd vairumam valstu nav pieejamas.

Lai veicinātu regulāru datu ievākšanu par ekosistēmu pakalpojumu nodrošinājumu, ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģija 5. rīcība prasa novērtēt ekosistēmu pakalpojumu ekonomisko vērtību un integrēt šīs vērtības ES un dalībvalstu uzskaites un ziņošanas sistēmās. Tādēļ, kā daļa no ekosistēmu un to sniegto pakalpojumu kartēšanas un novērtēšanas procesa, ir izveidots metodoloģiskais ietvars dabas kapitāla uzskaitei (Natural Capital Accounting – NCA). Tas ietver pakāpenisku pieeju, kas sākas ar uzskaites sistēmas biofizikālā pamata izveidi, uz kā balstīt turpmākos novērtējuma etapus. Šādam biofizikālā pamata izveidei nepieciešami skaidri strukturētas telpisko pamatdatu kopas (Maes et al. 2014). ANO Statistikas nodaļa ir izveidojusi Vides ekonomisko aprēķinu sistēmu (The System of Environmental-Economic Accounting – SEEA) starptautiski salīdzināmu statistikas datu apkopošanai, tādejādi veidojot pamatu ekosistēmu pakalpojumu uzskaites sistēmai. Šobrīd arī vairākas ES dalībvalstis ir uzsākušas veidot savu dabas kapitāla uzskaiti.

5.2.2. Scenāriju analīze

Scenāriju var definēt kā iespējamo nākotnes situāciju aprakstu, ietverot attīstības ceļu, kas noved pie šādas situācijas. Scenāriju uzdevums nav sniegt pilnu nākotnes izklāstu, bet gan izcelt tās nozīmīgākos elementus un pievērst uzmanību galvenajiem faktoriem, kas ietekmēs nākotnes attīstību. Vairāki scenāriju analītiķi uzsver, ka scenāriji ir hipotētiskas konstrukcijas, kas ne vienmēr atspoguļos realitāti (Schoemaker, 1995). Tomēr scenāriji bieži tiek izmantoti kā atbalsta instruments politikas izstrādē un lēmumu pieņemšanā (Schoemaker, 1995; Guerra et al. 2017):

lai radītu zināšanas par tagadni un nākotni un apzinātu šo zināšanu robežas;
lai veicinātu komunikāciju un ideju apmaiņu starp cilvēkiem ar atšķirīgiem skata perspektīvām;
lai palīdzētu lēmumu pieņēmējiem definēt politikas mērķus;
lai izvērtētu alternatīvu attīstības ceļu un politisko izvēļu ietekmes;
lai novērtētu piedāvāto lēmumu un pārvaldības risinājumu iespējamo efektivitāti;
lai veicinātu adaptīvas pārvaldības pieeju izstrādi.

Scenāriju analīze ir veiksmīgi izmantota daudzos pētījumos gan vietējā, gan arī valsts, reģionālā un globālā mērogā, lai izvērtētu kā dažādas zemes izmantošanas vai pārvaldības risinājumi ietekmēs ekosistēmu pakalpojumu nodrošinājumu. Šādi pētījumi ietver gan ekosistēmu pakalpojumu nodrošinājumu mijiedarbību izvērtējamu (kādi pakalpojumi tiek iegūti un kādi zaudēti pie noteikta zemes izmantošanas risinājuma – angl. trade-offs in ES supply) kā arī telpiski izvērtējot ekosistēmu pakalpojumu izplatības kopas (angl. bundles) un vietas, kur kādi no pakalpojumiem varētu tiek zaudēti uz citu rēķina. Šāda analīze ļauj apzināt vietas, kur nepieciešams sabalansēt dažādu ekosistēmu pakalpojumu nodrošinājumu.

Scenāriju izstrāde un analīze ietver trīs galvenos posmus (Guerra et al., 2017):

posms: galveno tendenču apzināšana konkrētajam reģionam vai tēmai un to noteicošo virzītājspēku analīze – šī posma rezultātā var tikt apzināti vairāki iespējamie scenāriji.
posms: ieinficēto scenāriju izteikšana kvalitatīvos vai kvantitatīvos rādītājos, kas raksturo izmaiņu virzītājspēkus (piemēram, ekonomiskā attīstība vai demogrāfija). Izmaiņu virzītājspēki tad var tikt izmantoti kā pamatinformācija modeļiem, kas saista šīs izmaiņas ar izmaiņām vidē vai ietekmi uz bioloģisko daudzveidību vai ekosistēmu pakalpojumu nodrošinājumu.
posms: modelēšanas rezultātu analīze un politikas risinājumu formulēšana, kas novērstu nevēlamos attīstības scenāriju un ietekmes.

Atkarībā no politikas veidošanas vai lēmumu pieņemšanas konteksta var izdalīt vairākus scenāriju izstrādes veidus (IPBES, 2016): i) “izpētes scenāriji” atspoguļo dažādus iespējamos nākotnes attīstības variantus un saistot tos ar dažādu virzītājspēku attīstības virzieniem; ii) “intervences scenāriji” novērtē alternatīvus politikas vai apsaimniekošanas risinājumus – izmantojot „mērķa sasniegšanas” vai „politikas pārbaudes” analīzes pieeju („mērķa sasniegšanas” gadījumā tiek izskatīti alternatīvi ceļi, lai sasniegtu izvēlēto nākotnes mērķi, savukārt “politikas pārbaudes” gadījumā (ko apzīmē arī kā “ex-ante novērtējumu”), tiek izvērtēti dažādi politikas risinājumi); iii) “retrospektīvu politikas novērtējumu” (ko apzīmē arī kā “ex-post novērtējumu”) salīdzina iepriekš īstenotās politikas rezultātā novēroto attīstības trajektoriju ar scenārijiem, kas būtu sasnieguši paredzēto mērķi.

IPBES 2016. gadā publicētajā ziņojumā par bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu scenāriju un modeļu metodoloģisko novērtējumu sniegts ieskats kā dažādi scenāriju izstrādes veidi var sniegt ieguldījumu politikas veidošanas un īstenošanas procesā (5.2. attēls).

5.2. attēls. Dažādu scenāriju veidu pielietošana politikas veidošanā un īstenošanā. (Avots: IPBES, 2016)

Piemēram, “izpētes scenāriji” var atbalstīt problēmu identificēšanu un uzdevumu definēšanu, savukārt “intervences scenāriji”, kas novērtē alternatīvus politikas vai pārvaldības risinājumus, var sniegt ieguldījumu politikas veidošanā un ieviešanā. Kā norādīts IPBES ziņojumā, “izpētes scenāriji” visbiežāk tiek izmantoti globāla, reģionāla un valsts mēroga novērtējumos, savukārt “intervences scenārijus” parasti izmanto lēmumu pieņemšanā valsts un vietējā mērogā.

5.2.3. Ietekmes novērtējums

Ietekmes novērtējuma mērķis ir noteikt plānoto darbību sekas un rezultātus nākotnē, tādejādi atbalstot lēmumu pieņemšanas procesu. Ekosistēmu pakalpojumu kartēšanas un novērtēšanas rezultātus var izmantot dažādās ietekmju novērtēšanas procedūrās, kā piemēram, plānošanas dokumentu stratēģiskajā ietekmes uz vidi novērtējumā (SIVN), kā arī attīstības projektu ietekmes uz vidi novērtējumā (IVN), tādejādi paplašinot novērtēto ietekmju spektru no vides aspektiem līdz citiem ar cilvēku labklājību saistītiem jautājumiem.

Ekosistēmu pakalpojumi ir izmantojami dažāds ietekmju novērtējuma posmos (Geneletti &Mandle, 2017), t.sk.:

Novērtējumā iekļaujamo aspektu apzināšana un esošās situācijas novērtējums: ekosistēmu pakalpojumu kartēšanas rezultātus var izmantot, lai atlasītu tos pakalpojumus, kas ir prioritāri saistībā ar plānotajām darbībām (t.i. pakalpojumi no kuriem konkrētās darbība ir atkarīgas vai kurus tās ietekmē). Šajā posmā ir būtiski arī izprast telpiskās attiecības starp teritorijām, kuras ietekmē plānotās darbības, teritorijas, kur pakalpojumi tiek nodrošināti un kur tie tiek izmantoti.
Konsultācijas: Ekosistēmu pakalpojumu kartes var tikt izmantotas, lai fokusētu diskusiju uz konkrētām teritorijām, kur sagaidāmas ietekmes, kā arī lai veicinātu iesaistīto pušu līdzdalību, t.sk. apzinot ekosistēmu pakalpojumu nozīmi un nodrošinājumu dažādu sabiedrības grupu skatījumā. Konsultāciju posmā iegūtos rezultātus var izmantot alternatīvu risinājumu izstrādē, identificējot teritorijas, kur konkrētas darbības nav pieļaujamas, kā arī iesakot tām prioritārās vietas.
Attīstības alternatīvu ietekmju novērtējums: ekosistēmu pakalpojumu nodrošinājuma telpiskā analīze ļauj izsekot ietekmēm uz konkrētām teritorijām vai sabiedrības grupām, kā arī izvērtēt ieguvumus un zaudējumus starp dažādiem alternatīvajiem risinājumiem.
Priekšlikumu izstrāde ietekmju mazinošiem pasākumiem: Ekosistēmu pakalpojumu kartes ļauj noteikt efektīvākās iespējas ietekmju mazināšanai, apvienojot vides un sociālos aspektus.

5.2.4. Integrētā pieeja ekosistēmu pakalpojumu izmantošanai lēmumu pieņemšanā

Iespējams visnozīmīgākais ekosistēmu pakalpojumu koncepta ieguldījums politikas veidošanā un lēmumu pieņemšanā ir saistīts ar tās holistisko skatījumu uz mijiedarbībām starp dabu un cilvēkiem, piedāvājot visaptverošu ietvaru pretrunu risināšanai starp konkurējošiem zemes izmantošanas veidiem, kā arī dabas aizsardzības un sociālekonomiskajām interesēm. Tādēļ ekosistēmu pakalpojumu koncepts var tikt izmantots ne tikai vienas politikas jomas vai plānošanas konteksta ietvaros, bet arī izvērtējot un mazinot vai novēršot kompromisus starp atšķirīgiem un konkurējošiem politikas mērķiem. Tomēr šāda integrēta pieeja un risinājumu izstrāde prasa sistemātisku izpratni par sociāli-ekoloģisko sistēmu sarežģītajām mijiedarbību mehānismiem (Liu et al., 2015).

Eiropas zinātnieki piedāvā (Fürst et al., 2017), jaunu konceptuālu ietvaru – ‘domāšanu kopsakarībās’- angl. ‘Nexus thinking’, kas demonstrēt kās ekosistēmu pakalpojumu koncepts var palīdzēt veidot sabalansētu, integratīvu pieeju resursu pārvaldībai, kas pārsniegtu nozaru un plānošanas līmeņu noteiktās robežas. Tas arī pievēršas būtiskam plānošanas un politikas veidošanas jautājumam – kā noteikt jēgpilnas sistēmas robežas lēmumu pieņemšanai, lai nodrošinātu, ka ekosistēmu procesi un to dažādie laika un telpiskie mērogi ir pietiekami ņemti vērā. Tas ir saistīts ar ierastu esošās plānošanas sistēmas problēmu jeb ierobežojumu – plāni un politikas tiek pieņemti administratīvām robežām, kamēr ekosistēmu pakalpojumu potenciāls un pieprasījums balstās uz biofizikāliem un sociāliem aspektiem.

Aprakstītais uz ekosistēmu pakalpojumiem balstītais kopsakarību ietvars piedāvā kopīgu platformu kā saistīt nozaru politikas, telpisko plānošanu un zemes izmantošanas, balstoties uz šajās jomās pielietotiem instrumentiem (5.3. attēls)

5.3. attēls. Saikne starp politikas, plānošanas un zemes pārvaldības instrumentiem un ekosistēmu pakalpojumu nodrošinājumu (pēc Fürst et al., 2017).

Esošie instrumenti, kas izmantojami, lai attīstītu uz ekosistēmu pakalpojumiem balstītu saikni starp nozaru politikām, telpisko plānošanu un zemes izmantošanu ietver: i) politikas ietekmju novērtējumu, kas tiek veikts pirms ES nozaru politiku apstiprināšanas (piemēram, lauksaimniecības, mežsaimniecības, klimata, vides u.c. politikas); ii) nacionālo/vietējo plānu vai programmu stratēģisko ietekmes uz vidi novērtējumu (SIVN); iii) attīstības projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (IVN); kā arī iv) dažādus tirgus mehānismus (piemēram, eko-sertifikātus). Ekosistēmu pakalpojumu pielietošana ietekmju novērtēšanā ir jau iepriekš aprakstīta. Tirgus mehānismi var tikt izmantoti kā pārvaldības instrumenti, lai izveidotu saskaņotību starp politikas un sabiedrības mērķiem, no vienas puses, un zemes īpašnieku interesēm, no otras puses. Tirgus mehānismi var veicināt, piemēram, vidi regulējošo un kultūras pakalpojumu nodrošinājumu, tos iekļaujot kā pievienoto vērtību produktu mārketingā, kā arī stiprināt sadarbību starp dažādiem zemes lietotājiem (Fürst et.al, 2017).

Citi tiešie pasākumi, kurus var izmantot, lai palielinātu ekosistēmu pakalpojumu potenciālu, ietver dažādas finansējumā shēmas, piemēr Kopējās lauku politikas atbalsta maksājumus, kas ļauj ietekmēt apsaimniekošanas intensitāti, kā arī zaļās infrastruktūras veidošanā, kas saistīta ar telpisko plānošanu. Papildus izmantojami arī normatīvie ierobežojumi (piemēram, Biotopu direktīvas, Ūdens struktūrdirektīvas un Jūras stratēģijas pamatdirektīvas prasības), kas prasa telpiskajā plānošanā ņemt vērā ES bioloģiskās daudzveidības un ekosistēmu pakalpojumu mērķus. Telpiskā plānošana var īstenot šīs juridiskās prasības, nosakot prioritārās teritorijas vai nu konkrētām ekosistēmas funkcijām (piemēram, aizsardzībai pret plūdiem), vai zemes izmantošanas veidiem. Tomēr, lai to īstenotu būtu nepaciešama paradigmas maiņa telpiskajā plānošanā – ekosistēmu pakalpojumu nodrošināšanai nozīmīgu teritoriju izdalīšana, kā arī kā arī ekosistēmu kolektivitātes nodrošināšana virzītu telpiskās plānošanas procesu uz integrētāku pieeju zems izmantošanas veidu attīstībā, kas vairotu ekosistēmu pakalpojumu potenciālu, kā arī nodrošinātu kopīgu pamatu lēmumu pieņemšanai politikas veidotājiem, plānotājiem un zemes apsaimniekotājiem (Fürst et.al, 2017).

Lekcijas slaidi “Ekosistēmu pakalpojumu koncepts zemes apsaimniekošanas politikā” (angļu valodā)

Ieteicamā literatūra:

Albert, C., Geneletti, D., Kopperoinen, L., 2017. Application of ecosystem services in spatial planning. In: Burkhard B, Maes J (eds.). Mapping Ecosystem Services. Pensoft Publishers, Sofia, 374 pp.
Fürst, C., Luque, S., Geneletti, D. 2017. Nexus thinking – how ecosystem services can contribute to enhancing the cross-scale and cross-sectoral coherence between land use, spatial planning and policy-making, International Journal of Biodiversity Science, Ecosystem Services & Management, 13(1): 412-421
Geneletti, D., Mandle L., 2017. Mapping of ecosystem services for impact assessment. In: Burkhard B, Maes J (eds.). Mapping Ecosystem Services. Pensoft Publishers, Sofia, 374 pp.
Guerra, C., Alkemade, R., Maes, J., 2017. When to map? In: Burkhard B, Maes J (eds.). Mapping Ecosystem Services. Pensoft Publishers, Sofia, 374 pp.
IPBES, 2016. Summary for policymakers of the methodological assessment of scenarios and models of biodiversity and ecosystem services of the Intergovernmental Science-Policy Platform on Biodiversity and Ecosystem Services. Ferrier, K. N. Ninan, P. Leadley, R. et al. (eds.). Secretariat of the Intergovernmental Science-Policy Platform on Biodiversity and Ecosystem Services, Bonn, Germany. 32 pages
Liu et al., 2015. Systems integration for global sustainability. Science. 347 (6225):1258832.
Luque S, Gonzalez-Redin J, Fürst C., 2017. Mapping forest ecosystem services. In: Burkhard B, Maes J (eds.). Mapping Ecosystem Services. Pensoft Publishers, Sofia, 374 pp.
Maes, J., Egoh, B., Willemen, L., Liquete, C., Vihervaara, P., Schägner, J.P., Grizzetti, B., Drakou, E.G., LaNotte, A., Zulian, G., Bouraoui, F., Paracchini, M.L., Braat, L., Bidoglio, G., 2012. Mapping ecosystem services for policy support and decision making in the European Union. Ecosystem Services 1: 31–39.
Maes, J., Teller, A., Erhard, M., 2014. Mapping and Assessment of Ecosystems and their Services. Indicators for ecosystem assessments under action 5 of the EU biodiversity strategy to 2020. Publications office of the European Union, Luxembourg.
Schoemaker, P. J., 1995. Scenario planning: a tool for strategic thinking. Sloan management review, 36(2), 25.